Ziniet, dažreiz šķiet, ka piecdesmit divu gadu vecumā par cilvēkiem jau viss ir skaidrs. Ka tev ir jau iestrādāta spēja pret manipulatoriem un toksiskām personībām, ka atpazīsti viņus jau pa kilometru, bet tad…
Bet tad dzīve pasniedz mācību stundu, no kuras skudriņas pārskrien. Mani sauc Līga. Man ir 52 gadi, esmu grāmatvede, pēc šķiršanās dzīvoju Rīgā viena. Nu, ne gluži viena – meita Zane mācās trešajā kursā, bet viņa ir te pie manis, te pie tēva. Pirms diviem gadiem mēs ar vīru aizgājām katrs savu ceļu, un ziniet ko? Pirmo gadu es par vīriešiem vispār nedomāju. Bija tik labi bez tā pastāvīgā sasprindzinājuma, bez pārmetumiem, bez sajūtas, ka tu vienmēr kaut ko dari nepareizi.
Bet tad atnāca šis dīvainais tukšums. Pat ne vientulība, bet tieši tukšums. Vakarā sēdi, skaties seriālu un pēkšņi saproti – būtu taču patīkami ar kādu to apspriest. Vai vienkārši kopā paklusēt. Muļķīga sajūta, ja godīgi.
Kad draudzenes sasniedza vārīšanās punktu
Mana draudzene Inese, kura palika viena agrāk par mani un jau paspēja atkal iziet pie vīra, vienkārši nomocīja mani ar saviem padomiem.
– Līga, ko tu dari? Tev ir piecdesmit divi, nevis astoņdesmit. Paskaties uz sevi spogulī – tu esi skaista, figūra lieliska, kopta. Bet sēdi mājās kā mūķene.
– Inese, nu negribu es nevienu meklēt, – es atvairījos. – Man ir labi tāpat.
– Labi ir tad, kad sestdienas vakarā tu piekto stundu skaties “Likteņa līdumniekus” un grauz cepumus. Aiziet, reģistrējies iepazīšanās saitē.
Es pretojos mēnešus divus. Godīgi. Man tas šķita kā sava veida izsmiekls – izstādīt sevi apskatei kā preci vitrīnā. Bet kādā vakarā, kad Zane bija aizbraukusi pie tēva, bet aiz loga lija tik skumjš oktobra lietus, es padevos. Piesēdos, reģistrējos, augšupielādēju pāris sakarīgu fotogrāfiju, uzrakstīju pāris vārdu par sevi.
Un tad viss sākās.
Jocīga parāde un viens princis
Pirmās divas nedēļas bija vienkārši elle. Vīrieši rakstīja tādus murgus, ka gribējās izdzēst to kontu un aizmirst kā briesmīgu sapni. “Sveika, skaistule, iepazīsimies tuvāk” – tie vēl bija ziediņi. Bija arī tādi, kuri uzreiz piedāvāja “satikties pie manis”. Bija bilžu sūtīšanas cienītāji, no kurām pat es savos gados nosarku. Es jau domāju – viss, pietiek, dzēšu to padarīšanu ārā. Un tad pienāca ziņa no Andra.
“Labdien, Līga. Pamanīju, ka jums patīk Markess. “Simts vientulības gadu” ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Kā jūs attiecaties pret maģisko reālismu?”
Es pat pārlasīju vairākas reizes. Nopietni? Normāls jautājums? Bez divdomībām un prastuma? Cilvēks tiešām ir izlasījis manu anketu, nevis tikai paskatījies uz foto? Mēs sākām sarakstīties. Andris ir viens jau septiņus gadus, ir pieaudzis dēls, kurš dzīvo atsevišķi. Rakstīja pareizi, ar humoru, bez tās nepatīkamās uzstājības. Jautāja par manu darbu, interesējās par viedokli, dalījās pārdomās par grāmatām un filmām.
Pēc nedēļas mēs apmainījāmies telefona numuriem un sākām viens otram zvanīt. Viņam bija patīkama balss, nedaudz piesmakusi. Viņš tik interesanti stāstīja stāstus, ka es pieķēru sevi pie tā, ka sēžu un smaidu telefonam kā pusaudze. Mēs varējām pļāpāt līdz pusnaktij par visu pēc kārtas.
Sarkanie karogi, kurus es nepamanīju
Ziniet, kas ir vistrakākais? Sarkanie karogi bija. Es tos vienkārši neredzēju. Precīzāk – negribēju redzēt, jo tik ļoti gribējās ticēt, ka tas ir “tas īstais”. Es vairākas reizes piedāvāju satikties. Nu tiešām, kāpēc vilkt garumā? Mēs taču neesam skolnieki, lai mēnešiem sarakstītos. Bet viņš katru reizi atrada iemeslu atlikt. Te darbu jūra, te saaukstēšanās, te pie mātes uz laukiem uz Siguldu jāaizbrauc. Es neuzstāju. Domāju – nu mazums, varbūt tiešām nevar. Mēs taču esam pieauguši cilvēki, katram sava dzīve.
Pagāja mēnesis. Un tikai tad viņš pats uzrakstīja: “Līga, tiksimies beidzot. Zinu vienu labu vietu – itāļu restorānu netālu no Tērbatas ielas. Sestdien, septiņos vakarā, derēs?”
Es biju septītajās debesīs. Godīgi. Kā muļķe. Pienāca diena X. Visu sestdienu pavadīju gatavojoties. Aizgāju pie friziera, uztaisīju frizūru. Izvilku no skapja savu mīļāko zilo kleitu – paldies Dievam, divi jogas gadi nebija pagājuši velti, un tā joprojām izskatījās lieliski. Grimu uzliku akurātu, ne pārāk košu – mūsu vecumā ir svarīgi izcelt, nevis aizkrāsot. Sešos es biju gatava. Paskatījos uz sevi spogulī – nav slikti. Kopta pusmūža sieviete, patīkama, ar dzīvām acīm. Viņam to vajadzēja novērtēt.
Restorāns atradās klusā šķērsielā. Es atnācu piecas minūtes agrāk un nostājos pie blakus esošā veikala vitrīnas – negribējās izskatīties pārāk nepacietīgai. Atspulgā es redzēju ieeju. Tieši septiņos parādījās viņš. Garš, ar sirmumu tumšajos matos, džinsos un brūnā džemperī. Es viņu uzreiz pazinu – fotogrāfijas nemeloja. Visnotaļ simpātisks vīrietis. Es dziļi ieelpoju un gāju pie viņa.
Pirmā plaisa porcelānā
– Andri?
Viņš pagriezās. Un ziniet, kas bija pats dīvainais? Viņa sejā uz sekundi pazibēja kaut kas… nepatīkams. Es tobrīd nesapratu, kas tieši. Vilšanās? Pārsteigums? Bet pēc mirkļa viņš jau smaidīja.
– Līga! Cik patīkami. – Viņš mani nedaudz neveikli apskāva un sabučoja uz vaiga. – Iesim, es pasūtīju galdiņu.
Iekšā bija mājīgi – pieklusināta gaisma, balti galdauti, smaržoja pēc bazilika un ķiplokiem. Klusa itāļu mūzika. Romantiski. Pirmo pusstundu viss gāja lieliski. Mēs pļāpājām par laikapstākļiem, par sastrēgumiem uz Vanšu tilta, par darbu. Viņš pastāstīja smieklīgu stāstu par savu kolēģi, es padalījos ar jaunumiem par Zani. Es atslābu, domāju – nu re, viss kārtībā, mēs viens otram patīkam. Pienāca viesmīlis – jauns puisis ar laipnu smaidu.
– Ko pasūtīsiet?
Es ieskatījos ēdienkartē.
– Cēzara salātus un karbonāras pastu, lūdzu.
– Un jūs? – viesmīlis pagriezās pret Andri.
– Risoto ar jūras veltēm.
– Dzērieni?
– Man glāzi baltā sausā, – es teicu.
Un te nu es pamanīju, kā Andris savilka lūpas. Tikko manāmi, bet es to redzēju.
– Man ūdeni, – viņš sausi noteica.
Viesmīlis aizgāja, un atmosfēra pēkšņi mainījās. It kā telpā kļūtu aukstāk.
Sasprindzinājums
– Tu parasti neņem stipro dzērienu pie vakariņām? – es pajautāju.
– Ņemu, bet šodien esmu pie stūres.
– Ā, skaidrs.
Saruna apstājās. Viņš sāka atbildēt vienzilbīgi, skatījās kaut kur sāņus. Es mēģināju saprast, kas nav kārtībā. Varbūt es kaut ko pateicu? Vai arī izskatos ne tā, kā viņš gaidīja? Atnesa salātus un dzērienu. Es nogaršoju – labi salāti, maiga mērce. Vīns arī patīkams, ar vieglu skābumiņu.
– Kā tavs risoto? – es pajautāju, mēģinot viņu iekustināt uz sarunu.
– Normāli.
Viņš pat nepacēla acis no šķīvja. Es jutu, kā iekšā sāk vārīties aizkaitinājums kopā ar trauksmi. Divdesmit gados es to norakstītu uz uztraukumu. Bet piecdesmit divos saproti – tas ir vienkārši dīvaini. Atnesa pastu. Lieliska pasta ar kraukšķīgu bekonu.
– Pamēģini, garšīgi, – es pasniedzu viņam dakšiņu.
Viņš pagaršoja, pamāja.
– Jā, nav slikti.
Un viss. Klusums. Tikai trauku šķindoņa un sarunas pie citiem galdiņiem.
Kad maskas nokrīt un paliek skaidrs
Mēs paēdām klusējot. Es jau domās atvadījos no idejas par attiecībām ar šo cilvēku. Nu ko, mēdz gadīties. Ķīmijas nav – un nevajag. Galvenais šķirties cilvēciski. Viesmīlis atnesa rēķinu, nolika uz galda. Es automātiski sniedzos pēc somiņas – esmu pieradusi vienmēr būt gatava samaksāt par sevi. Andris paņēma rēķinu. Paskatījās. Un pēkšņi viņa seja kļuva sarkana.
– PIECDESMIT DIVI EIRO?! – viņš iebrēcās tā, ka pie blakus galdiņa visi sarāvās. – KO TU SEV ATĻAUJIES?
Es apstulbu. Godīgi, es vienkārši sastingu ar pavērtu muti.
– Piedod… ko?
– SALĀTI UN PASTA. UN VĒL DZĒRIENS PAR 10 EIRO. – Viņš bakstīja ar pirkstu rēķinā.
– Es domāju, ka mēs vienkārši paēdīsim vakariņas, bet tu te sarīkoji īstus svētkus.
Es jutu, kā cilvēki atklāti skatījās uz mums. Kāds pat izvilka telefonu – laikam, lai filmētu “TikTokam”.
– Andri, nomierinies, lūdzu, – es runāju klusu, mēģinot nepiesaistīt vēl vairāk uzmanības. – Es varu samaksāt par sevi…
Noskaidro kā šis vispār varēja beigties lasot turpinājum otrajā lapā…
